Savā ziņā arī elegants noslēgums 0
1994. gada janvārī Žaklīnai diagnosticēja limfātiskās sistēmas audzēju jeb limfomu, ko, atbilstoši dažiem avotiem, izraisījusi matu krāsa, ar ko Žaklīna ilgus gadus maskēja ātri sirmot sākušos matus.
Sabiedrību par viņas diagnozi informēja jau februārī. Sākotnēji, kā jau allaž, gan ārsti, gan ģimenes locekļi bija noskaņoti optimistiski. Žaklīna bija vairāk nekā kaislīga smēķētāja – trīs paciņas cigarešu dienā viņai joprojām bija nieks (un tas patiešām ir daudz). Viņai bija jāspēj atteikties no šīs vājības, taču tas nebija ne saslimšanas iemesls, ne arī glābiņš.
Jāpiebilst, arī šo dzīves triecienu Žaklīna uztvēra sev raksturīgajā vēsajā mierā, ne mirkli neizrādot, ka kaut kas ar viņu varētu būt “ne tā”. Viņa turpināja ierasties darbā izdevniecībā, labvēlīgi smaidīja, pati sev sagatavoja kafiju. Tiesa, dažkārt neizdevās no kolēģiem noslēpt plāksteri vai asinsizplūdumu – injekciju pēdas. Taču kopumā Žaklīna izturējās kā neuzvaramā: viņa līdz pat pēdējam mirklim turpināja ikdienas darbu izdevniecībā, lai gan nācās ievērojami samazināt slodzi. Aprīlī audzējs sāka strauji dot metastāzes. Pienāca diena, kad viņa zaudēja samaņu un viņu vajadzēja nogādāt slimnīcā. Un tā nav leģenda, bet gan fiksēts fakts, ka tūlīt pēc atjēgšanās slimnīcas palātā, viņa vispirms lūgusi sazināties ar kādu bērnu literatūras rakstnieku un informēt viņu, ka uz tajā dienā sarunāto lietišķo tikšanos nevarēs ierasties.
Interesanti, ka pēc Žaklīnas nāves daudzi autori, kuri bija strādājuši ar viņu, diemžēl pameta izdevniecību “Doubleday”. Viņi vienkārši vairs nespēja bez viņas sadarboties ar to. Kolēģi teikuši, ka Žaklīnu mazāk interesējis sacerējuma sižets, bet vairāk darbs ar pašu autoru. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē auklējusies ar rakstniekiem, rūpīgi audzinot viņus gluži kā gadīga māte. Pēc viņas nāves bāreņiem tur vairs nebija nekā darāma.
Savu pēdējo pārbraucienu uz mājām no Ņūjorkas Prezbiterāņu hospitāļa viņa veica 1994. gada 18. maijā. Uz ielas pie viņas dzīvokļa bija sapulējies prāvs laba vēlētāju, pielūdzēju, tūristu un reportieru pulks. Žaklīna Kenedija – Onasis nomira miegā 1994. gada 19. maijā pulksten 22:15 64 gadu vecumā. Paziņojumā par viņas nāvi dēls Džons pauda: “Mana māte nomira savu draugu un ģimenes lokā, viņas grāmatu, visu to lietu un cilvēku, kurus viņa mīlēja, ieskāvumā. Viņa to izdarīja savā veidā un atbilstoši saviem nosacījumiem, un mēs visi par to jūtamies laimīgi”. Viņas bērēs prezidents Bils Klintons teica: “Dievs viņai daudz devis un uzlicis arī smagu nastu. Viņa to nesa ar cieņu, graciozi un uzrādot neparasti veselu saprātu”.
Žaklīnas bēres notika 1994. gada 23. maijā Svētā Ignātija Loijolas baznīcā Manhetenā, proti, turpat, kur viņu 1929. gadā kā bezpalīdzīgu zīdaini nokristīja. Atbilstoši pašas paustajai vēlmei, Žaklīna apglabāta līdzās vīram prezidentam Džonam F. Kenedijam un viņu abu nedzīvai piedzimušajai meitai Arabellai Ārlingtonas nacionālajā kapsētā Virdžīnijā.