Jādomā par valstiska mēroga svētku biežumu 0
Māris Sirmais: – Man ir sajūta, ka visu laiku atrodos nebeidzamos zirnekļa tīklos un tie tiek austi no visām pusēm. Es bieži vien nesaprotu, kas slēpjas varbūt arī aiz šiem absolūti godīgi veiktajiem aprēķiniem, kas pieļauj tikai 6000 dziedātāju tribīnē? Varbūt, bet tie ir tikai mani minējumi, kāda mērķis ir pēc iespējas ātrāk estrādi novākt, varbūt kādi ir ieinteresēti dabūt miljonus jaunai būvei? Kad biju mākslinieciskais vadītājs 2008. gada dziesmu svētku noslēguma koncertam, pēc tam visi ierēdņi vienā balsī solīja jaunu estrādi uz 2013. gada svētkiem ar tribīni 12 tūkstošiem dziedātāju. Tagad izklausās, ka tas ir utopisks sapnis.
Protams, konkurences trūkums veicina mākslinieciskuma kritumu. Ja es pērku biļeti, gribu dzirdēt mākslinieciski labāko, nevis pašdarbību zaļā pļavā. Taču, ja robežu novelk ap 6000 dziedātājiem, tad kas tur var notikt? Vai kopkoris dalīsies uz pusēm, nāks tribīnē pa divi lāgi, dziedās vienas un tās pašas vai citas dziesmas, vai koncerts ilgs diennakti? Ir pilnīgi saprotama mūžīgā cīņa par nokļūšanu noslēguma koncertā – svētku vainagojumā. Un atstumtie jūtas pamatoti apvainoti. Igaunijā viņu estrādes ietilpībā vispārējos svētkos tradīcijas pārmantotības nolūkā dzied arī bērnu kori. Es varu pateikt, ka jaunatnes svētkos noslodze bija pat mazāka nekā citos. Un tāpēc vajag nevis sūdzēt svētku organizētājus tiesā, kā daža laba amatpersona vīkšas darīt, un vainot viņus, ka nemāk organizēt svētkus, par ko brīnās visa pasaule, bet domāt par globālām, totālām valstiska mēroga neizdarībām.
J. Poga: – Teorētiski pastāv iespēja līdz 2018. gada svētkiem īstenot projektu pilnībā, taču tas prasa kā finansējumu, tā nekļūdīgu, skrupulozu, precīzi pārdomātu rīcību divu gadu laikā. Divu gadu laikā, 2016. gadā paralēli izstrādājot projekta tehniskos risinājumus, ir jānotiek būvnieku iepirkumam, lai visu 2017. gadu un 2018. gada pirmo pusi varētu ritēt būvniecība.
A. Tauriņš: – Tik gludi nevar sanākt, jo 2017. gadā ir paredzēta Eiropas koru olimpiāde Rīgā, droši vien ar noslēguma koncertu Mežaparka Lielajā estrādē.
R. Spalva: – Ir ļoti nopietns jautājums par valstiska mēroga svētku biežumu. Varbūt tie var būt decentralizētāki, reģionālāki, piemēram, lieliska jauna halle Jelgavā… Te, protams, nav runa par vispārējiem un skolēnu dziesmu svētkiem, kuriem jānotiek Mežaparka Lielajā estrādē. Taču pēc līdzšinējās prakses, šķiet, pat ja būtu nauda, nevaram atrast trīs četru gadu brīvu “laika logu”, kas nepieciešams jaunas, uz gadu desmitiem ceļamas estrādes nesasteigtai būvei.
S. Voldiņš: – Lai kāds arī septembra beigās būtu atzinums par estrādes ietilpību, skaidrs, ka būs jāveic kādi piemērošanas darbi līdz 2018. gadam. Patlaban izvērtējam divas alternatīvas – samērā minimālus darbus ar sānu izbūvēm, kuras vairs nefunkcionē. Apspriežam arī citu variantu. Ja būtu iespējams iegūt finansējumu apmēram sešu miljonu apmērā, var pārbūvēt koristu tribīni, kā arī paplašināt skatītāju kalna aizmuguri. Patlaban gan ne pašvaldības, ne valsts pusē šim projektam nav neviena centa. Taču saruna ar Rīgas domi mums vēl priekšā.
J. Poga: – Esam iezīmējuši jaunu koristu tribīni, pilnīgi izmainot tās ģeometriju, palielinot estrādes atvērumu no pašreizējiem 85 līdz 100 metriem, tad uz podestiem būtu vietas pat līdz 16 tūkstošiem dziedātāju. Ļoti svarīgi, lai estrāde būtu izmantojama arī citiem pasākumiem. Tallinas estrādes ietilpība ir 100 tūkstoši klausītāju. Tāpēc nav brīnums, ka pasaules mūzikas tirgus izvēlas Tallinu, bet mūsu estrādei ar 24 tūkstošiem skatītāju vietu brauc garām. Par spīti lieliskajai akustikai, par ko pārsteigti pat pasaules slavenākie akustiķi. Arī mūsu projektā “Sidraba birzs dziesmu kalnā” tikām piesaistījuši labākos pašmāju un ārzemju akustiķus.
S. Voldiņš: – Godīgi sakot, šobrīd saruna par Mežaparka estrādi ir novēlota, jo finansējumu šādiem projektiem plāno vismaz divus trīs gadus uz priekšu, tagad par visu jāizšķiras līdz šā gada beigām.
M. Sirmais: – Tas ir ārkārtīgi interesanti – allaž ir par vēlu. Bail domāt, cik daudz līdzekļu jau iztērēts, kaut ko uzlabojot un pielabojot uz katriem svētkiem. Paiet daži gadi, un mēs atkal runājam par dažiem miljoniem. Tā rodas nācijas neuzticība ierēdņiem, celtniekiem, neticība, ka valstiski varam atrisināt šo jautājumu. Zūd ticība valsts godprātībai šajā lietā.
Es gribētu dzirdēt nācijas atbildi: vai mums ir vajadzīgi Dziesmu svētki? Ko domā tautas vairākums? Tā droši vien ir utopija, bet varbūt tauta var ziedot estrādei un uzticēt šīs lietas vadību tautā viscienītākajiem cilvēkiem, kā, piemēram, Vairai Vīķei-Freibergai, Jānim Stradiņam? Es būtu gatavs ziedot no savas kabatas, un varbūt to būtu gatavi darīt daudzi, zinot, ka tiks izvēlēti vislabākie eksperti, uzrunāti visgodprātīgākie celtnieki, lai pēc dažiem gadiem atkal nevajadzētu baidīties no Daugavas kuģīša vai Zolitūdes traģēdijas atkārtošanās, ja valsts un pašvaldība atvieglotu estrādi no koncertiem vismaz uz šādai būvei nepieciešamo laiku? Jo Dziesmu svētki ir tautas kultūras, izglītības un intelekta līmeņa atskaites punkts.
A. Tauriņš: – Ekspertīzē nosauktie 5,8 tūkstoši dziedātāju mums visiem ir izaicinājums. Vai nu paliekam pie tā, ka koru kustība sāk samazināties, vai arī mums ir jauna estrāde ar 12 000 dziedātāju un 70 000 klausītāju. Man liekas, ka 30 miljoni latviešu tautas dziesmu svētkiem nav nekas. Mēs visur citur esam izpļurinājuši tik daudz, nesaimnieciski rīkojoties, ka atrast šo summu ir valsts un sabiedrības pienākums.
Aptauja
Elizabete Jonikāne, dejo bērnu un jauniešu deju kolektīvā “Pūpolītis”: “Dziesmu un deju svētkos šogad piedalījos jau otro reizi. Dejojot Daugavas stadionā, emocijas nevar ar vārdiem aprakstīt. Grūtību nebija, varbūt vienīgi slidenais laukums pēc lietusgāzes. Dejot intermēdijas bija liels gods. Visi tie zīmējumi, ko izveidojām, bija fantastiski.”
Raitis Vizulis, dejo tautu deju kopā “RIKA”: “Šis bija pirmais gads Dziesmu un deju svētkos. Mēģinājumos jutos diezgan noguris un labprāt būtu no rītiem ilgāk pagulējis, bet koncertos emocijas bija pacilājošas un ļoti patīkamas! Jā, fiziski bija nedaudz grūti. Atmiņā palikuši dažādi spilgti momenti, piemēram, kā jaunieši mēģinājumos katru brīvu brītiņu gūlās zemē un centās pievērt acis, laikam daudz enerģijas dzērienus pirms gulētiešanas dzēra un nespēja aizmigt, haha!”
Klinta Circene, dejo tautas deju kolektīvā “Cielaviņa”: “Esmu piedalījusies vienos Vispārējos dziesmu un deju svētkos un nu jau trijos Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Salīdzinājumā ar citiem gadiem, domāju, ka šie bija vieni no fiziski vieglākajiem svētkiem, jo bija piemēroti laika apstākļi deju mēģinājumiem. Lielākās grūtības sagādāja slidenais laukuma segums pēc lietus. Vislabāk atcerēšos to, kāda jautrība valdīja aizskatuvē koncertu laikā. Deju kolektīvi viens otru atbalstīja pirms uznācieniem. Tas bija fantastiski!”
Sagatavojusi Vita Daukste