– Novosibirska taču ir izsūtīto aristokrātu un disidentu pēcnieku pilsēta. 13
– Jā, Sibīrija nav Maskava. Tur ir citas saknes, tas, ko tu teici, izsūtītā inteliģence. Tur cilvēki atšķiras no tiem, ko redzējām Maskavā. Sākumā Aināram bija jāved uz Maskavu balets, pēc tam vedām “Mesu”, un tad bijām uz “Zelta maskas” pasniegšanas ceremoniju. Maskava ir kaut kas prātam neaptverams, sākumā iet elkoņi, un tikai tad cilvēks pats. Visi kaut kur steidzas, ir uzvilkti, agresīvi. Nežēlīga izdzīvošanas skola. Novosibirskai ir cita aura. Tur ir izcili aktieri viņu slavenajā teātrī “Krasnij Fakel”. Un neviens no viņiem negrib pārcelties uz Maskavu, kaut arī viņus aicina. Viņi saka: te mēs varam radīt, tur mums būs jānodarbojas ar komerciju.
– Ko abi ar Aināru darāt brīvajā laikā?
– Aināram brīvā laika gandrīz nav. Koncerti, jauni iestudējumi, pārbraucieni. Īsajos atelpas brīžos mēs skatāmies filmas, agrāk centāmies kaut kur izrauties, aizbraukt, bet šovasar mums bija divi brīvi mēneši – jūlijs un augusts, un mēs nekur neaizbraucām. Vienkārši dzīvojām pa māju, pļāvām zāli, krāsojām žogu, kaut ko pielabojām, kaut kādus sīkumus sakārtojām. Tā bija bauda, absolūta bauda. Taču brīvais laiks – tas ir nosacīts jēdziens. Domāju, sievietei brīvā laika vispār nav. Jo ik mirklis ir aizpildīts ar domām, pagātni, nākotni, tagadni, attiecībām. Mana stihija ir grāmatas. Ja vien varu atļauties, paņemu grāmatu un lasu visu dienu. Un nenosodu sevi par to.
– Kas vēl jums abiem vai katram individuāli palīdz uzpildīt baterijas?
– Mēs braucam pie Jura Rubeņa uz retrītiem. Esam laimīgi, ka tiksim pie Jura nākamgad gan janvārī, gan februārī vai martā. Un vēl es uzlādējos, klausoties Jura Rubeņa svētbrīžus.
– Arī Novosibirskā?
– Jā, internetā, radio arhīvā. Un vēl mani uzlādē visas labās lietas, ko mana māsiņa Dana “feisbukā” publicē.
– Kad žurnāls nāks klajā, būs adventa laiks. Vai ir kas tāds, ko tu gribētu novēlēt sev un mums visiem?
– Lielāku spēju just līdzi sev pašiem – veiksmēs un neveiksmes, spēkā un nespēkā, arī labās un sliktās domās. Mēs neviens neesam pilnestīgi. Taču tikai tad, ja spēsim ieskatīt un nožēlot savas pašu kļūdas, mēs spēsim būt iecietīgi arī pret citiem. Mācēsim iedvesmot, palīdzēt, piedot.
*Ardievu, māt, sveika, skola! (krievu val.)
