Foto: LETA

– Vija, es neesmu režisore. Es veidoju koncertus, izrādes, taču es nejūtos kā režisore. Tomēr tā stīga manī ir bijusi vienmēr.

– Vai šobrīd tu domā arī par kādām lomām?

– Man daudzi jautā, kad es atgriezīšos, kad atkal būšu uz skatuves. Mums ar Viesturu Meikšānu ir iecere iestudēt kādu monoizrādi. Absolūti brīnišķīgs stāsts, ko pagaidām nedrīkstu atklāt, kamēr tas nav apstiprināts un iekļauts Dailes teātra plānā. Bet, ja varētu izvēlēties, es vairs nespēlētu.

– Jo?

– Jo ir jāpaiet vēl kādam laikam, lai es noilgotos, lai atkal būtu tā sajūta: ak, kā es to gribu, man ir ko teikt. Parasti visskaļāk runā tie, kas kuļ tukšus salmus. Taču aiziet no skatuves arī nav viegli, jo svarīga jau ir atgriezeniskā saite. Zini, man ārkārtīgi patīk Novosibirskas tradīcija, tas, ka viņi kliedz “bravo”. Tur ir ļoti emocionāla un atsaucīga publika. Tas, protams, nenozīmē, ka visiem viss patīk. Bet tur nav snobisma. Nav elitārisma. Nav vīzdegunīgas pārākuma sajūtas. Reiz kāda cienījama aktrise, noskatījusies Kārļa Auškāpa režijā tapušo “Saldeno pudeli”, paziņoja: ja visi latvieši būtu tādi kā Rēzijas un Artūra Skrastiņa skatuves tēli, mūsu tauta jau sen būtu izmirusi. Uz ko mans paps pateica: varbūt tieši otrādi, pasaule būtu pilna ar latviešiem. Aktierim ir vajadzīgi aplausi un atzinība, taču ir nepieciešama arī atelpa. Jo stress ir nenormāls, slodze man vienmēr ir bijusi liela. Tik liela, ka vienā brīdī sāc baidīties sevi pazaudēt.

– Tev uz skatuves gandrīz visu laiku ir nācies publiski asiņot.

– Jā! Un, ja man beidzot uzdāvina iespēju spēlēt komēdiju, kur varu publiski priecāties, kāds to nonicina. Lai varētu publiski asiņot, man ir nepieciešams klusums. Vismaz kādu laiku. Un vēl ārkārtīgi svarīga un vajadzīga man ir publikas mīlestība. Un Krievijā es to saņemu. Nezinu, kā ir Maskavā, neesmu tur bijusi uz skatuves, bet Novosibirskā publikas mīlestība ir dziedīga, tur tev nav bail asiņot, jo zini, ka tev pārsies brūces ar mīlestību. Novosibriskā ir ārkārtīgi jūtīga publika, ar lielu pietāti un taktu.