– Tēvu mīl neatkarīgi no visa. 13
– Es viņu ne tikai mīlu, es viņu arī ārkārtīgi cienu.
– Un kā ar mammu? Tu, Krists un Dana taču augāt ar mammu?
– Protams. Papu es nemaz neatceros kā mūsu ģimenei piederīgu. Bet par mammu varu teikt – viņa ir apbrīnojama. Nav nozīmes tam, ko viņa ir darījusi teātrī, tāds ir aktiera liktenis, paiet laiks un neviens to vairs neatceras.
– Atceras Bertu no Rolanda Kalniņa “Cepļa”. Un to, ka viņa ir Rēzijas mamma.
– Un arī Krista un Danas mamma. Brīžiem viņa bija ļoti stingra, taču viņa viena mūs visus trīs ir izaudzinājusi tādus, kādi esam. Nezinu, vai viņa ir talantīga aktrise, par to lai spriež citi, bet gluži noteikti viņa ir talantīga māte.
– Reiz teici, ka nekad neesi bijusi viena, jo tev ir Krists, tavs dvīņubrālis. Kā tas ir – būt dvīnim?
– Tā ir īpaša saite. Ļoti īpaša. To nemaz nevar aprakstīt… Es biju televīzijas raidījumā pie Kiviča, viņš bija sagatavojis pārsteigumu – studijā ieradās Krists, un mēs turpinājām interviju divatā. Ar Kristu ikreiz, kad satiekamies, mēs paņemam viens otra roku. Un tā mēs sēdējām arī studijā. Kivičs saka: nekad neesmu redzējis, ka brālis ar māsu sēdētu, rokās sadevušies. Bet mums tas ir dabisks stāvoklis. Rīt es uz pusstundu satikšos ar brāli, lai mēs varētu vienkārši paturēt viens otra roku.
– Klusums. Reiz man teici, ka tev katastrofāli pietrūkstot klusuma. Kā ir tagad?
– Esmu laimīga un pateicīga Dievam par to, ka Ainārs ir cilvēks, kas daudz klusē. Mums nevajag troksni, nevajag fona mūziku. Mūzika skan, kad viņš mājās strādā. Bet parasti ir dzirdami kaķa ņaudieni un putnu balsis aiz loga. Klausīties klusumu ir mana mīļākā nodarbošanās. Lielākā laime – kad klusums iestājas arī domās. Bet tas ir reti.
