Es tik ļoti iegrimu franču kultūrā, ka sāku dzīvot divas paralēlas dzīves: līdztekus reālajai es savā iztēlē pārcēlos uz 16. gadsimta Franciju, dzīvoju tur kā franču muižnieks, dzēru vīnu un bārstīju nepieklājīgus jociņus ar Fransuā Rablē, biju klāt, kad slavenais “bruņinieks bez bailēm un pārmetuma” Baijārs pēc Meleņjano kaujas iesvētīja karali Fransuā I bruņinieku kārtā, kopā ar Ambruāzu Parē preparēju līķus anatomikumā, kopā ar Katrīnu Mediči piedalījos kolokvijā starp katoļiem un protestantiem, kas mēģināja izbeigt reliģijas karus, kopā ar karali Indriķi III devos uz Poliju, kad viņš tika ievēlēts par Polijas karali un Lietuvas dižkunigaiti.

Šī ieniršana franču kultūrā ir ietekmējusi manas personības veidošanos. Tāpēc es saku: Latvija ir mana īstā māte, Francija – audžumāte.

Tomēr taisnības labad jāpiebilst, ka Latvija un Francija nav vienīgās zemes un tautas, kam ir svarīga loma manas personības veidošanā. Es mīlu Angliju, man ļoti patīk angļu dzeja un mentalitāte. Mani pievelk arī Īrija. Kad esmu tur, raudu kopā ar īriem, kad skan viņu dziesmas liegā arfas un dūku pavadījumā, jo “Dievs viņus ir radījis trakus: viņu kari ir jautri, bet dziesmas ir skumjas”. Tāpat es mīlu Maltu, kas iemieso varonību un apvieno britu un Vidusjūras tradīcijas.

Mana dzimtene ir šeit, esmu latvietis, taču es zinu: ja tu kādai tautai parādi, ka no sirds spēj priecāties un bēdāties kopā ar to, tevi pieņem kā savējo. Tā varētu būt mācība tiem, kas šeit dzīvo gadu desmitiem, taču latviešu valodu joprojām nav iemācījušies.