Mēdz teikt, ka labi vai skarbi valdnieki valda atkarā no tautas sirdsprāta. Ja katra tauta saņem tādus valdniekus, kādus pelnījusi, kas, tavuprāt, notiek ar latviešu tautas identitātes apziņu? 182
Otra svarīga lieta: padomju laikā tika mākslīgi un barbariski uzslieta siena starp latviešu tautu un Rietumu pasauli, pie kuras organiski piederam. Man par to ļoti sāp sirds, jo šā iemesla dēļ tagad daudzi latvieši savā domāšanā svārstās starp Švaukstu un Pokaiņiem. Divas galējības, kas abas ir netikumi. Kārkluvācietis Švauksts, kas kaunas par savu latvietību, ir nožēlojams un pretīgs. Mūsdienās tā ir nekritiska attieksme pret visu, kas ienāk no Rietumiem. Otra galējība – Pokaiņi. Pokaiņu mežam kā tādam, protams, nav ne vainas, bet es ar to apzīmēju intelektuālu aprobežotību, nevēlēšanos pavērties pāri meža galotnēm un ieraudzīt kopainu.
Latviešu tautas identitātei ir jābalstās pārliecībā, ka mēs esam neatņemama Rietumu civilizācijas daļa. Mēs piederam civilizācijai, kas uzcēlusi Šartras katedrāli, palaidusi cilvēku uz Mēness, izgudrojusi vakcīnas, ievieš nanotehnoloģijas. Ar to var un vajag lepoties. Arī ģimenē ir brāļi, brālēni, otrās pakāpes brālēni, bet tā visa ir un paliek liela ģimene.
Klasiskā angļu, franču vai skandināvu literatūra ir mūsu literatūra. Rainis ir mūsu, tāpat kā Dante ir mūsu. Kad esmu Maltā un dzirdu stāstu par to, kā 1565. gadā Maltas bruņinieki kopā ar maltiešu tautu pārrāva un atvairīja Osmaņu impērijas flotes aplenkumu, es lepojos, jo šie varoņi bija mūsējie.
Rietumu civilizāciju raksturo un padara par objektīvi labāko starp pārējām tās atvērtība. Neatkarīgi no cilvēka ādas krāsas, izcelsmes un pagātnes, katrs, kas pieņem Rietumu civilizācijas vērtības, kļūst par rietumnieku. To var salīdzināt ar kristību: kad cilvēks patiesā grēku nožēlā šķīstī sirdi un pieņem Kristu, viss, kas bijis pirms tam, vairs nekrīt svarā.
Sauls, kas vajāja Jēzu, kļūst par Pāvilu, Jēzus apustuli.
Tieši tā! Un vēl kāds vēsturisks piemērs. Savulaik netālu no Vecāķiem atradās Daugavgrīvas cisterciešu klosteris. 1228. gada augustā to ieņēma, mūkus apkāva un klosteri nodedzināja apvienotais kuršu un zemgaļu karaspēks. Mana dzimta nāk no Zemgales, tāpēc pieļauju, ka šo sirotāju starpā bija arī mani tiešie senči. Pēc dažiem gadiem atnāca citi mūki, un klosteris tika atjaunots. Kā Tarkovska filmā “Andrejs Rubļovs”, kad kaimiņu kņazs kopā ar tatāru hana karavīriem spīdzina Ņikuļina tēloto mūku, viņš saka: jūs te visu nodedzināsiet, bet mēs visu uzcelsim no jauna.
Cisterciešu ordenis izveidojās 11. gs. beigās uz svētā Benedikta regulas pamata. Tā devīze – “Ora et labora”, tas ir, lūdzies un strādā. Mūki darīja labas lietas: kopa zemi, ieviesa jaunas tehnoloģijas. Un tie, kas atnāca un atjaunoja klosteri, nevis perināja naidu pret zemgaļiem un kuršiem, bet 1266. gadā uz Dūņupes starp Ķīšezeru un Daugavu (tagadējā Mīlgrāvī) ierīkoja Livonijas teritorijā pirmās ūdensdzirnavas.
Man nav psiholoģiska un emocionāla pienākuma nostāties barbaru pusē un identificēt sevi ar uzbrucējiem zemgaļiem, es kā Rietumu civilizācijas pārstāvis varu identificēt sevi ar progresa ieviesējiem mūkiem.
Rietumu civilizācija ir radikāls rasisma noliegums. Rasisma jēga – cilvēka izcelsme nosaka viņa likteni. Ja esi melnādains, tev lemts būt vergam. Ja esi latvietis – Pokaiņos tava vieta. Rietumu civilizācija balstās atziņā, ka pasaule ir reāla un laba. Visums nav haoss, tajā valda Dieva kārtība. Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības un radikāli atšķiras no pārējās radības.