Kas notiek Latvijā? Ne tikai ar vīriešiem, ar tautu kopumā. 182
Galvenā problēma, kas attiecas ne tikai uz Latviju, bet uz Latviju īpaši, ir elites trūkums. Kas ir elite? Ja pašķirstām “Privāto Dzīvi” un citus “hronisko aprindu smalkumus”, kļūst skaidrs, ka Latvijā šis vārds tiek pārprasts.
Es ar eliti saprotu lielā mērā to pašu, ko britu vēsturnieks Arnolds Toinbijs: tautai, nācijai, sabiedrībai, lai tā pastāvētu un attīstītos, ir nepieciešams “radošais mazākums”, kas parastos laikos varētu to iedvesmot, pat paliekot neredzams, bet krīzes gadījumā spētu nostāties sabiedrības, nācijas, tautas priekšā. To var ilustrēt ar piemēru no romāniem vai filmām, kur kāds asteroīds vai epidēmija iznīcina lielāko daļu planētas iedzīvotāju. Civilizācija sagruvusi, valstisko struktūru nav, visur valda haoss, siro bandīti, un te kāds agrāk nezināms skolotājs sāk organizēt cilvēkus, norādot, kas un kur cels aizsargmūrus, kas darīs to un kas šo. Un cilvēki viņam labprāt klausa un seko.
Katrā tautā ir vismaz daži, kas pieder pie elites. Vēl viņus varētu nosaukt par sabiedrības garīgo aristokrātiju. Taču ar dažiem ir par maz, lai izveidotos elite kā slānis, tam ir nepieciešama kritiskā masa.
Galvenās iezīmes, kas raksturo elites pārstāvjus, ir psiholoģisks un morāls briedums. Vēl to var nosaukt par normatīvo integrāciju. Cilvēks ir sasniedzis tādu briedumu, kad tas, ko pazīstam kā desmit baušļu principus, ir kļuvis par viņa dabu, viņš tiem seko intuitīvi, nevis siloģiski racionāli. Nanosekundes laikā šis cilvēks nesvārstīgi zina: zagt nedrīkst ne tāpēc, ka draud noķeršana, bet tādēļ, ka tas ir objektīvi slikti.
Ir lietas, ko nedara, jo tā nedara nekad.
Tieši tā! Bet diemžēl vairumam Latvijas politiķu nepiemīt šāds psiholoģisks briedums. Gluži otrādi, viņiem raksturīgs infantilisms. Viņi ir savtīgi, melīgi, blēdīgi un turklāt plātās ar lietām, par ko, piemēram, ASV vai Francijā draudētu politiska nāve.
Un vēl eliti raksturo drosme runāt patiesību, pat ja tā ir vairākumam nepatīkama un nepopulāra. Kā teica Luters: šeit es stāvu un citādi nevaru.
Elites pārstāvis vienmēr ir nedaudz dumpinieks, vismaz nedaudz pret esošo kārtību. Pat tradicionālajā Anglijā uzskata, ka intelektuālās elites pārstāvim jābūt nedaudz ekscentriskam. Tādi bija Čestertons, Orvels, Tolkīns, K. S. Luiss. Pielīšana sistēmai tiek uzskatīta par nelāgu lietu pat Krievijā. Latvijā gan tā īsti nav. Daudzi no tiem, kas varētu veidot intelektuālo eliti, piebalso valdībai.
