Inga Gaile
Inga Gaile
Foto – Karīna Miezāja

Jau sestdien (5. IX), Baltajā naktī, “Dirty Deal Teatro” notiks Ingas Gailes un režisores Martas Elīnas Martinsones kopīgi veidotā performance “Noslēpumi nāk gaismā”, kura materiāls daļēji smelts patiesos notikumos – bārmeņu un taksometru šoferu stāstos. 4

Savos darbos – dzejā, prozā mainīt pasauli? “Tā nav apzināta vēlme. Man rakstīšana drīzāk nespēja tikt galā ar paaugstinātu emocionalitāti, ar pārdzīvojumu, un tad es par to rakstu. Tāpēc jau dzīve ir sarežģīta, jo tas, ko es saucu par svēto garu, nedarbojas tādā veidā, ka es tagad apņemšos pastāstīt cilvēkiem pastāstīt par to, kā vajag partneriem sadalīt darba pienākumus, un tad viņi to sapratīs un sāks darboties. Es rakstu, bet darbs iznāk par kaut ko citu. Cilvēki atnāk un saka – šis stāsts ir par bailēm, tas nav par sieviešu tiesībām. Tāda apņemšanās mainīt pasauli ir lieliska, bet parasti nesanāk, vai sanāk kaut kas cits. Protams, apņemties mainīt vajag, bet nevajag paļauties uz to, ka tavs darbs to izmainīs. Nav labi to savu garu tā angažēt, piemēram – es tagad rakstīšu par tomātiņiem, jo man to pasūta tomātu tirgotāji. Jā, ir brīži, kad cilvēki nāk klāt un saka, ka mans rakstītais viņiem nozīmējis daudz. Atceros, tā man teikuši par dzejoli “Aizbraucot”, par “Miglu” (dzejas krājums, 2012). Tie ir aizkustinoši mirkļi, un paldies ikvienam cilvēkam, kurš pienāk un to pasaka.”

“Taksometru šoferi un bārmeņi ir profesijas, kurās strādājošajiem nākas uzklausīt cilvēku noslēpumus, viņiem tiek uzticētas dažādas lietas. Ir tādi noslēpumi, kas cilvēkus nomoka, bet, kad tos izstāsta, viņi nesaprot, kāpēc tik ilgi nav izstāstījuši vai kāpēc tas vispār ir bijis noslēpums. Noslēpumi ir saistīti ar sabiedrības normām – tās nosaka, par ko drīkst runāt, par ko – nē.”

Pērn “Baltajā naktī” indie grupas “Sigma” vadītājs Jānis Ozoliņš uzaicināja septiņus dzejniekus, tostarp arī Ingu, piedalīties vēl nebijušā notikumā, kurā viņš rakstīja mūziku mūsdienu latviešu dzejai īpašā dzejkoncertā Rīgas Domā. Pēc tā ne viena vien Latvijas nekomerciālas mūzikas klausītāja atskaņotājā iekritusi ar Ingas Gailes dzejas vārdiem rakstīta dziesma “Kūku Marija”. “Tā bija, iespējams, lielākā publika, kādai esam uzstājušies – aptuveni 800 cilvēki,” stāsta Inga. Tradīcija turpinās, un šajā septembrī jauns dzejkoncerts skanēs jau četrās Latvijas pilsētās. “Šogad izvēlēti mani dzejoļi „Esi sveicināta” un „Migla”, piedalīsies arī Inese Zandere, Artis Ostups, Kārlis Vērdiņš, Arvis Viguls, Jānis Rokpelnis, Anna Auziņa, un Olgas Žitluhinas studenti. Manuprāt, jebkurš mākslas fakts ir kolosāls, un tas attiecas arī uz dziesmām – ir dziesmas, kas ir šāds fakts, un tādas, kas tāds nav. Man šķiet, Jānis ar “Kūku Marija” izdarīja kolosālu darbu, atklājot šo dzejoli no citas puses, liekot pamanīt tajā dusmas un enerģiju. Visas viņa dziesmas ir ļoti skaistas un dara godu dzejai. Šis ir gadījums, kad notiek simbioze, un rodas jauns mākslas fakts, apvienojot dzeju un mūziku.

Jautāta, vai abu meitiņu audzināšana šobrīd devusi jaunus impulsus dzejai bērniem, Inga smejas – patiesībā tam neatliekot daudz laika, jo lielāko daļa laika jāvelta meitām. Tiesa, Ingas Gailes brīnišķīgā dzejas grāmata visai ģimenei “Vai otrā grupa mani dzird?”, kas nāca klajā aizvadītā gada nogalē, šogad saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kā labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem. Savukārt jau pavisam drīz, 8. septembrī Rīgā, Botāniskajā dārza kafejnīcā “Šķūnis Cafe’ notiks Dzejas dienu pasākums bērniem, kurā atvērs 2015. gada dzejas gadagrāmatu bērniem “Garā pupa”, un tajā ludziņu dzejā īpaši šim krājumam sacerējusi arī Inga.

Savos darbos – dzejā, prozā mainīt pasauli? “Tā nav apzināta vēlme. Man rakstīšana drīzāk nespēja tikt galā ar paaugstinātu emocionalitāti, ar pārdzīvojumu, un tad es par to rakstu. Tāpēc jau dzīve ir sarežģīta, jo tas, ko es saucu par svēto garu, nedarbojas tādā veidā, ka es tagad apņemšos pastāstīt cilvēkiem pastāstīt par to, kā vajag partneriem sadalīt darba pienākumus, un tad viņi to sapratīs un sāks darboties. Es rakstu, bet darbs iznāk par kaut ko citu. Cilvēki atnāk un saka – šis stāsts ir par bailēm, tas nav par sieviešu tiesībām. Tāda apņemšanās mainīt pasauli ir lieliska, bet parasti nesanāk, vai sanāk kaut kas cits. Protams, apņemties mainīt vajag, bet nevajag paļauties uz to, ka tavs darbs to izmainīs. Nav labi to savu garu tā angažēt, piemēram – es tagad rakstīšu par tomātiņiem, jo man to pasūta tomātu tirgotāji. Jā, ir brīži, kad cilvēki nāk klāt un saka, ka mans rakstītais viņiem nozīmējis daudz. Atceros, tā man teikuši par dzejoli “Aizbraucot”, par “Miglu” (dzejas krājums, 2012). Tie ir aizkustinoši mirkļi, un paldies ikvienam cilvēkam, kurš pienāk un to pasaka.”
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.