Kuzmins: satraukums ir joprojām 0
Olimpiskā rutīna nevar piemesties, tāpēc nervu šūniņas liek sevi manīt, apgalvo Afanasijs Kuzmins, kurš šodien dosies uz Londonu, lai jau devīto reizi piedalītos olimpiskajās spēlēs. Sešdesmit piecus gadus vecais šāvējs cer iekļūt finālā jeb pirmajā sešniekā.
Kuzmins olimpiskajā apritē ir kopš 1976. gada un izlaidis vienīgi PSRS boikotētās spēles 1984. gadā Losandželosā. 1988. gadā Seulā viņš kļuva par olimpisko čempionu, četrus gadus vēlāk Barselonā jau zem Latvijas karoga izcīnīja sudrabu, bet pirms četriem gadiem Pekinā ierindojās 13. vietā.
“Esmu gatavs Londonai,” saka Afanasijs Kuzmins, un to apliecina viņa rezultāts jūnija beigās sacensībās Polijā – 581 punkts. Tik lielu summu Kuzmins pēdējos desmit gados nebija sašāvis. Nupat viņš ticis pie jaunas pistoles – tādas pašas, ar ko pirms 24 gadiem izcīnīja olimpisko zeltu.
– Ko Londonā gribat sasniegt?
– Būšu apmierināts par tādu pašu rezultātu kā Polijā, ar to vajadzētu pietikt iekļūšanai finālā. Pekinā šī robeža bija 579 punkti. Tas ir svarīgākais uzdevums. Finālā jau daudz ko noteic veiksme. Šaušanā mainījušies noteikumi – agrāk priekšsacīkstēs un finālā uzrādītos rezultātus skaitīja kopā, bet tagad pēc priekšsacīkstēm visi punkti tiek dzēsti, un cīņa sākas no jauna. Tātad katram iespējams cīnīties par medaļu. Agrāk, ja finālā tiki ar sešu septiņu punktu pārsvaru, bija skaidrs, ka medaļa nekur nepaliks. Jaunā skaitīšanas sistēma man īsti nepatīk.
– Olimpiskajās spēlēs startēsiet pēc Starptautiskās šaušanas federācijas īpaša ielūguma. Pats to cerējāt?
– Gribējās pašam kvalificēties, taču nesanāca. Mūsu disciplīnā bija divas “wild card”, un, ņemot vērā vecos nopelnus, cerēju, ka viena no tām tiks man. Daudzi sportisti uz to nevarēja pretendēt tāpēc, ka no viņu valsts kāds jau bija kvalificējies, līdz ar to pretendentu loks kļuva šaurāks.
– Kā gatavojāties olimpiskajām spēlēm?
– Šogad piedalījos visos Pasaules kausa izcīņas posmos, biju treniņu nometnē Polijā divas nedēļas. Rīgā trenējos Latvijas Valsts policijas šautuvē. Ziemā tur labi, bet vasarā būtu vajadzīgs svaigs gaiss. Uzskatu, ka esmu normāli sagatavojies.
– Kāds ir jūsu noslēpums, ka savos gados varat startēt tik augstā līmenī?
– Nav jau nekā īpaša. Ir vēlme. Pēc Pekinas bija sarūgtinājums, taču pagāja gads, un tas aizmirsās, atkal radās vēlēšanās nokļūt sacensību vidē, izjust adrenalīnu. Pastāvīgi trenējos – fiziskie vingrinājumi un speciālā gatavošanās, dienā trīs četras stundas. Agrāk skrēju, tagad braucu ar velosipēdu, lai ritmiska elpošana. Vienmēr esmu bijis profesionāls sportists, arī tagad, tikai mainījušies apstākļi – agrāk par to saņēmu naudu, nu vairs ne. Taču nesūdzos, jo arī mana varēšana ir citāda. Iztikai nopelnu darbā Iekšlietu ministrijas sporta centrā.
– Vai iespējams atkārtot tādus rezultātus kā 1988. un 1992. gadā?
– Neliekuļošu – tas būtu sarežģīti. Šaušana šajā laikā stipri mainījusies – citādi ir gan mērķi, gan ieroči un vingrinājumi, rezultāti punktu izteiksmē ir mazliet zemāki. 1988. un 2012. gads atšķiras pieklājīgi.
– Kā jūtaties olimpiskajā komandā, kurā pārējie ir citas paaudzes sportisti?
– Jūtos labi. Sportists ir sportists neatkarīgi no vecuma. Novēlu visiem mūsējiem Londonā parādīt savus labākos rezultātus. Ja tas izdosies, būs arī veiksme un medaļas.