Mani izglāba suņuks 1
“Jā, man bija depresija, bet mani izglāba suņuks!” par neparasto pavērsienu stāsta Māra. “Manī valdīja stereotipi – ka neviens mani nemīlēs, neviens mani negribēs, visi mani nicinās un ka nevarēšu atrast cilvēku, kurš vēlēsies man būt blakus. Un tā es nopirku sunīti – sunīti, kurš mani burtiski izglāba un izvilka no tās emocionālās bedres, kurā es biju iekritusi. Nolēmu, ka suns mani mīlēs tādu, kāda es esmu. Es varēju visu savu mīlestību dot viņai, un viņa (suņu meitenīte) varēja man dot mīlestību pretī,” savu lēmumu skaidro Māra. Tagad suņukam jau ir seši gadi, un, kā atzīst pati Māra, pagaidām suņuks ir un paliks pirmajā vietā Māras sirdī. “Jā, dažreiz draugs ir greizsirdīgs, bet tad es cenšos paskaidrot, ka es viņu pazīstu tikai trīs gadus, bet suņuks man ir jau sešus gadus neatņemama dzīves sastāvdaļa. Bez viņa mana ikdiena nav iedomājama. Viņa ir mans balsts un acu raugs!”
Bieži ir dzirdēts, ka pēc inficēšanās ar HIV vīrusu, izplatīta ir nedēļu gara gripai līdzīga saslimšana. Vaicāju, vai Mārai nebija ne mazāko aizdomu, ka persona, ar kuru bijusi attiecībās, viņu ir inficējusi? “Nē, tiešām man nebija ne mazāko aizdomu, kā jau minēju, tajā laikā neko daudz nedomāju un nezināju par HIV vīrusu. Runā, ka inficējoties pirms latentā perioda (laiks, kurā nav simptomi un ķermenī nevar diagnosticēt HIV antivielas), cilvēkiem ir smaga, gripai līdzīga, saslimšana. Man nekā tāda nebija, vismaz nevaru atcerēties. Varbūt tāpēc, ka man ir diezgan laba imūnā sistēma, pat ja saslimstu, tas parasti ir uz divām līdz trim dienām, turklāt vieglā formā. Un nekad jau neliekas, ka kaut kas tāds varētu notikt ar tevi.
Man arī neienāca prātā tā frontāli pajautāt tā laika partnerim – vai tev gadījumā nav HIV? Mēs bijām kopā krietnu laiku un tas nav tāds tipisks jautājums, ko pajautāt pie brokastu galda vai, skrienot pēc tramvaja. Tas laikam ir jautājums, ko ir pat dīvaini pajautāt vēlāk, ja tas netiek pajautāts jau attiecību sākumā… Tagad, kad dzirdu draudzenes stāstām savus intīmos piedzīvojumus, uzreiz, kā dzirdu, ka kāds/-a neizsargājas, man gribas bļaut un plēst matus, es domāju: “Nu, ko tu dari?! Bļāviens! Tev ir jābūt vai nu 100% pārliecinātam par to otru cilvēku, vai arī jāuzņemas atbildība pašam par savu dzīvību. Ja otrs negrib izsargāties, un tu neesi uz to uzspiedusi un pateikusi “nē”, bet es gribu – tad jau tā ir tava atbildība, un pati vien esi vainīga… Pat, ja šķiet, ka intīmais partneris ir skaists, nosauļojies, sakopies un kārtīgs, tu nekad, uzsveru, nekad nevari zināt. Ja nu viņa iepriekšējā draudzene nebija tik kārtīga?”
