Māra Libeka: Nenoņemiet rožainās brilles! Ko (ne)stāsta pētījums par pacientu apmierinātību 3
Nacionālais veselības dienests (NVD) nesen publiskoja 66 000 eiro dārgo pētījumu par pacientu apmierinātību ar veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Šis darbs uzticēts SIA “Projektu un kvalitātes vadība” un SIA “Aptauju centrs” pētnieku grupai, bet galvenie atbildīgie par to ir sociālantropoloģe Aivita Putniņa un sociologs Māris Brants. Lielāko daļu naudas summas apmaksājis Eiropas Sociālais fonds (85%), bet pārējā daļa piešķirta no valsts budžeta.
Lai veselības ministrei Ilzei Viņķelei būtu vieglāk strādāt, šis NVD pasūtījums turpmāk kalpos valsts veselības aprūpes politikas veidotājiem kā apliecinājums iepriekšējās ministres Andas Čakšas darbā gūtajiem sasniegumiem.
Pētījumā konstatēts, ka kopumā ar saņemtajiem veselības aprūpes sistēmas pakalpojumiem ir apmierināta vairāk nekā puse iedzīvotāju. Gandarīti var būt gan ģimenes ārsti, gan speciālisti stacionāros, gan arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta mediķi, jo viņu veikums ir augstu novērtēts. Neapmierināto pulciņš ir pavisam neliels.
Aptaujājot vairāk nekā 3000 respondentu, izrādās, ka privāto medicīnu izmantojuši vien 13% iedzīvotāju.
To uzzinot, vairs negribas ticēt kaut kādiem OECD pētījumiem, kuros uzrādīts, ka ārstēšanās izmaksas no personīgajiem maciņiem sasniedz 37,8 procentus. Nupat publiskotais pētījums rāda ko citu – no visiem aptaujātajiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 74 gadiem ārstēšanās par valsts naudu nav bijusi pieejama tikai 10% cilvēku.
Augsts apmierinātības procents uzrādīts, atbildot uz jautājumu par apmierinātību ar saņemto ārstēšanu stacionāros – 70% nav bijuši iebildumi. Patiešām prieks lasīt šādu atzinumu, tikai nav saprotams, kāpēc arvien vairāk cilvēku vēršas Ārstniecības riska fondā, lai saņemtu atlīdzību par veselībai nodarīto kaitējumu.
Kopš 2013. gada, kad tas tika nodibināts, atlīdzībās jau izmaksāti vairāk nekā četri miljoni eiro. Tāpēc rodas jautājums, vai tomēr nebūtu daudz lietderīgāk veselības aprūpes kvalitāti pētīt, nevis tikai aptaujājot pacientus, bet paraudzīties uz šo laukumu daudz plašāk – iesaistot profesionālās mediķu asociācijas, Veselības inspekciju un ministriju. Čakša solīja ķerties klāt mediķu darba kvalitātes uzlabošanai, bet nepaspēja. Tagad viņa varēs kontrolēt, vai Viņķele to spēj.
Cilvēks var būt apmierināts ar ārstēšanos, ja tā naudas summa, ko valsts viņam prasa par šo pakalpojumu, ir atbilstoša viņa ienākumiem.
No pētījuma izriet, ka ar ārstēšanu stacionāros ir apmierināti vairākums aptaujāto.
Bet droši vien līdz brīdim, kad ar izrakstīto rēķinu jādodas pie slimnīcas kases lodziņa. Piemēram, lielākās valsts ārstniecības iestādes Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas dati rāda, ka kopējais pacientu parāds aizvadītā gada nogalē ir sasniedzis 4 760 921 eiro un ir par vairāk nekā 400 tūkstošiem lielāks nekā 2017. gadā. Nevar taču apgalvot, ka lielākā daļa šo cilvēku ir blēži, kuri nevēlas no sava uzpūstā naudas maka izdot ne centa, jo valsts pienākums taču ir ārstēt par velti.
Beidzot arī var gavilēt ģimenes ārsti, jo šo pētījumu varēs pavicināt priekšā ikvienam, kurš kritiski izsakās par ģimenes ārstu darbu. Lielākā daļa aptaujāto ir apmierināti ar ģimenes ārstu darbu un nesūrojas kā, piemēram, “Latvijas Avīzes” lasītāji, ka ģimenes ārsts gripas laikā nav sazvanāms vai laikus nav nosūtījis pie speciālista vai uz “zaļo koridoru”.
Turpinot lūkoties caur pētnieku uzliktajām rožainajām brillēm, secinājumu daļā prieks lasīt, ka pacientiem svarīgāk par ārstniecības iestādē izvietoto medicīnisko aparatūru ir cilvēciskā attieksme. Kas gan cits, ja ne attieksme ir puse no izveseļošanās stimuliem. Tāpēc vien bija vērts veikt šo izpēti, lai nonāktu pie šāda atzinuma!
Tas, ka reālajā dzīvē nereti parādās kas cits, nekā fiksēts pētījumā, acīmredzot skaidrojams ar to, ka “(..) vērtējot kopumā, tiek ņemti vērā faktori, kas tiešā veidā neizriet no personiskās pieredzes, nesaistās ar konkrētu ģimenes ārstu, ārstu speciālistu, slimnīcu, kurā nācās uzturēties”.
No vienas puses, kā raksta pētījuma autori, cilvēki intervēti aci pret aci, bet, no otras puses, kopējais vērtējums neizriet no šīm atsevišķajām intervijām. Tomēr rezultāts ir sasniegts – pesimistisko skatu uz veselības aprūpi ir nomainījis optimisma pilns garadarbs.
