Lai arī visas šīs un līdzīgas aktivitātes var sniegt impulsus jaunām sajūtām, pārdomām par neierastiem uzvedības modeļiem un jauniem virzieniem domāšanā, tiem pietrūkst ilglaicīguma, un parasti arī fokusēta dziļuma, darbojoties ar kādu konkrētu, emocionāli nozīmīgu jautājumu cilvēka dzīvē vai pieredzē. Turklāt, ir vēl kāda nianse. Psihoterapeits ir trenēts un apmācīts pilnībā un patiesi „pieslēgties” klienta problēmai, taču vienlaicīgi arī šo problēmu neielaist sevī tādējādi saglabājot zināmu emocionālu distanci un objektivitāti klienta stāstā. Draudzenei, draugam, vai citam labsirdīgam uzklausītājam šādu prasmju visticamāk nebūs, kas savukārt pašu uzklausīšanu var padarīt visai grūtu abiem. 0
Izamantots:
Reklāma
Reklāma
Corsini, R. J. & Wedding, D. (Eds.). (1989). Current Psychotherapies, 4th ed. Itasca, F.E. Peacock Publishers.
Greenberg, L. S. & Safran, J. D. (1987). Emotion in Psychotherapy: Affect, Cognition, and the Process of Change, New York: The Guilford Press.